Akadēmiskā vienība "Austrums"

Šis raksts ir par organizāciju. Par citām jēdziena Austrums nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Akadēmiskā vienība "Austrums"

Pamatinformācija
Dibināšanas datums	1883. gada 31. oktobrī
Dibināšanas vieta	Kuzņeckij most 7/9, Maskava, Krievijas Impērija 55°45′42.42″N 37°37′11.22″E
Dibinātājs	Jānis Čakste
Agrākie nosaukumi	Studentu lasāmie vakari, Fraternitas Moscoviensis, Oriens
Mērķis	A/v Austrums mērķis ir apvienot latviešu studentus, rūpēties par viņu pasaules uzskatu izveidi, sekmēt biedru attīstību par pilnvērtīgām personībām un rosināt viņus sagatavoties darbam Latvijas un latviešu labā
Pamatprincipi	Akadēmiskums Latviskums Valstiskums Demokrātija Draudzība Ētika
Simboli	karogs, himna, nozīme, cepure
Krāsas	krējumbalta un      ķiršsarkana      sudrabs un      dzintars
Puķe	Balta neļķe
Iekšējā avīze	Austruma Gaita
Ārvalstu kopas	ASV, Kanāda
Austruma nams	Ģertrūdes iela 123, Rīga, Latvija 56°56′53.90″N 24°8′26.84″E
Mājas lapa	www.austrums.lv

Akadēmiskā vienība "Austrums" ir latviešu akadēmiska mūža organizācija, kas vieno sabiedriskus studentus un augstskolu pabeigušos biedrus. Vienības pirmssākumi meklējami Maskavā, kur pēc Krišjāņa Valdemāra ierosmes 1870. gada 20. oktobrī tika uzsākta Maskavas latviešu lasāmo vakaru tradīcija. Latvijas Valsts prezidenti Jānis Čakste un Gustavs Zemgals, Latvijas Kara ministrs Jānis Ducens, Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdētājs Konstantīns Čakste ir tikai daži no zināmākajiem akadēmiskās vienības biedriem.

Vēsture

Maskavas periods (1883—1918)

Akadēmiskās vienības “Austrums” pirmssākumi meklējami 1860. gados — latviešu Pirmās atmodas laikā Maskavā, kad tur sāka darboties latviešu studentu pulciņš. Pēc Krišjāņa Valdemāra ierosinājuma Maskavas latviešu inteliģence 1870. gada 20. oktobrī nodibināja Maskavas latviešu lasāmos vakarus (sanāksmes, kurās diskutēja un lasīja referātus). Friča Brīvzemnieka vadītajos vakaros sanāca Maskavas latviešu inteliģence (Krišjānis Kalniņš, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs u.c.) un gandrīz visi latviešu studenti.

Ar laiku starp "vakaru" vadītāju Frici Brīvzemnieku un studentiem radās vairākas nesaskaņas. Kopā ar 15 domubiedriem Jānis Čakste 1883. gada 19. oktobrī (31. oktobrī pēc jaunā stila) “Tatāru viesnīcā” (mūsdienās uz Kuzņeckij most 7/9, ieeja no Negļinnaja ielas) sarīkoja mielastu, lai atzīmētu Maskavas latviešu studentu “Vakaru” nodibināšanu. Turpmāk laika gaitā organizācijas nosaukums vairākkārt mainījās, bet “Austrums” savu pastāvēšanas laiku skaita no 1883. gada 31. oktobra.

Sanāksmes bija organizācijas iekšējās dzīves galvenais saturs un sevišķa vērība tajās tika veltīta referātiem un brīvai diskusijai par dažādiem tematiem. Studentu organizācijas galvenais uzdevums bija — ar latviešu valodas, literatūras un vēstures studijām, kā arī ar savstarpējo sadarbību un kontaktiem un ar Maskavas latviešu kopienu uzturēt nacionālo apziņu un modināt to tajos studentos, kuriem krievu vidusskola un audzināšana bērnībā bija to nomākušas.

1902. gada 4. janvārī organizācija, kas veidoja Maskavas latviešu studentu lasāmos vakarus, nolēma pārveidoties par studentu biedrību "Fraternitas Moscoviensis". Daļa biedru organizāciju vēlējās pārveidot par korporāciju un 1912. gada 17. februārī no organizācijas izstājās 6 biedri, kas nodibināja korporāciju “Fraternitas Moscoviensis” (vēlākā “Fraternitas Lettica”). Tādējādi Maskavā bija divas latviešu studentu organizācijas ar vienu un to pašu nosaukumu: studentu novadniecība “Fraternitas Moscoviensis” un studentu korporācija “Fraternitas Moscoviensis”.

Tā kā atcelt Krievijas izglītības ministrijas akceptēto jaunās korporācijas līdzpaņemto nosaukumu nebija iespējams, tad organizācijai nācās no sava vecā nosaukuma atsacīties. Novadniecības statusā palikušie biedri (nospiedošais vairākums) 1914. gadā pārdēvēja studentu novadniecību "Fraternitas Moscoviensis" par biedrību "Orients". Svinīgā studentu biedrības "Oriens" atklāšana notika 1916. gada 14. maijā. Lielos vilcienos kara gados “Austruma” dzīve bija klusa. "Austruma" biedri diskutēja par karu un Krievijas valsts iekšējām problēmām un starptautiskiem notikumiem. Bieži tika referēts un debatēts par jautājumiem, kas saistīti ar Latviju. 1918. gads bija pēdējais “Austruma” akadēmiskais gads Krievijā. Pēdējā biedrības sēde Maskavā notika 1918. gada pavasarī.

Latvijas neatkarības periods (1918—1940)

Austrumieši stāvēja klāt pašiem pirmajiem Latvijas valsts tapšanas brīžiem. 1918. gada 17. novembrī tika izveidots astoņu latviešu politisko partiju pārstāvju sastādīts pārstāvniecības orgāns — Latvijas Tautas padome (TP). Šajā dienā pirmajā sēdē par TP priekšsēdētāju ievēlēja austrumieti Jāni Čaksti. Par viņa otro biedru kļuva vēlākais austrumietis Gustavs Zemgals. Tieši šī padome 1918. gada 18. novembrī proklomēja Latvijas Republiku. Arī vēlāk austrumieši stāvēja blakus Latvijas valsts tapšanai — piecdesmit astoņi “Austruma” biedri 1918.-1920. gadā piedalījās Latvijas brīvības cīņās, seši (Kārlis Brants, Aleksandrs Kociņš, Verners Tepfers, Rūdolfs Markuss, Kārlis Podnieks, Visvaldis Jankavs) bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Nebija tādu toreizējo karaspēka vienību, kuru rindās nebūtu gājuši austrumieši.

Pēc kara beigām iestājās valsts ikdienas dzīves atjaunošanas laiks. Arī "Oriens" aktīvi vērsās pie darbības atjaunošanas. 1920. gada 20. oktobrī notika “Austruma (Oriens)” pilnsapulce, kuras laikā organizācijas nosaukums tika nomainīts uz "Austrums". Turpmākajos gados "Austrums" strauji auga un 1925. gadā jau bija sasniedzis ļoti ievērojamu biedru skaitu. Akadēmisko izglītošanos un uzstāšanos veica galvenokārt vecbiedri un kandidāti, bet aktīvo biedru vidū arvien lielāka ietekme bija jaunākajai paaudzei. Tajā laikā korporāciju piekritēju skaits Rīgas studentu vidū strauji auga un “Austruma” popularitāte mazinājās. 1925.-1926. gadā “Austruma” iekšējā darbībā parādās nesaskaņas. Bija biedri,kuri organizāciju vēlējā paturēt tādu kā tā bija, bet bija arī daļa, kura vēlējās to pārveidot par korporāciju. Pēc tam, kad "Austruma" Internā tiesa 28. oktobrī 6 biedriem, kuri vēlējās organizāciju pārveidot par korporāciju, pasludināja spriedumu — izslēgšanu. Ar viņiem turpmāk solidarizējās vēl vairāki desmiti piekritēju. Tādējādi līdz 1926. gada beigām no “Austruma” izstājās pavisam 45 aktīvie biedri. Lielākā daļa aizgājušo nodibināja korporāciju Fraternitas Livonica, bet daži tiem tomēr nepievienojās. Tādējādi “Austruma” vēsturē divas reizes ir notikuši mēģinājumi pārvērst “Austrumu” par korporāciju, par ko liecina divi nolūzuši zari “Austruma” ozola simbolā. Daļa no aizgājušo tobrīd uzstādītām prasībām un ierosinājumiem vēlāk tika pieņemtas un ieviestas “Austruma” dzīvē.

Pēc krīzes “Austruma” dzīvē iestājās jauns konstruktīva darba posms. Šinī laikā “Austruma” saime pārcēlās savā namā Ģertrūdes ielā 123 Rīgā. Pārbūvētās telpas iesvētīja 1926. gada 5. decembrī. Tika pieņemta simbolika: karogs, cepures un nozīmes.

Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados Latvijas Universitātes vadības attieksme pret “Austrumu” nebija tik labvēlīga kā agrāk. Arī paši austrumieši nebija sajūsmā par autoritāro režīmu, jo bija audzināti kā demokrātiskas parlamentāras iekārtas piekritēji un paši bija piedalījušies tās veidošanā. Tomēr laikā līdz 1940. gada vasarai “Austruma” darbība kā iekšējā dzīvē, tā arī “uz āru” sekmīgi turpinājās ar jauniem ierosinājumiem un panākumiem. Papildus referātiem, darba sēdēm, gada svētkiem un citām formālām darbībām “Austruma” sadzīve bija daudzpusīga un intensīva. Notika literārie un sabiedriskie vakari, karnevāli, sporta pasākumi. Jauniešiem un saviešiem piešķīra vecbiedru Jāņa Čakstes un Alfrēda Strausmaņa vārdos nosauktas stipendijas.

Okupācijas periods (1940—1990)

1. padomju un vācu okupācija (1940—1945)

Otrā pasaules kara sākumā Sarkanā armija pilnībā okupēja Latviju 1940. gada 17. jūnijā. Pirmais demokrātisko latviešu darbinieku mēģinājums atjaunot demokrātisku iekārtu Latvijā, izmantojot izsludinātās Tautas Saeimas vēlēšanas 1940. gada jūlijā, bija Demokrātisko latviešu vēlētāju bloka izveidošana. Tomēr jau pēc dažām dienām bloka kandidātu sarakstu aizliedza. Blokā darbojās austrumieši: LU profesors Konstantīns Čakste, senators Mintauts Čakste, advokāts Jānis Breikšs. Vēlāk grupai pievienojās arī agrākais tieslietu ministrs Vilis Holcmanis un R. Kronbergs.

Padomju marionešu valdība 1940. gada 13. jūlijā slēdza 68 studentu korporācijas, biedrības, kā arī to filistru un vecbiedru organizācijas. Pēc Andreja Višinska rīkojuma ieceltais LU rektors Jānis Paškēvičs 1940. gada 28. augustā izdeva pavēli par visu studentu organizāciju likvidāciju līdz 8. septembrim. 1940. gada vasaras nogalē “Austrumu” slēdza. 1940. gada 31. oktobrī “Austruma” legālā darbība tika pārtraukta, iestājās “Austruma” darbības pagrīdes periods. Okupācijas laikā austrumieši slepus satikās Rīgā, Jelgavā, Jūrmalā. Daudzi pazaudēja darbu jau drīz pēc padomju varas nodibināšanās un atradās bezizejas stāvoklī. Citi austrumieši organizēja viņiem izdzīvošanas pabalstu. Daži austrumieši jau pazuda “bez vēsts” pirms 1941. gada 14. jūnija. Šajā dienā padomju valsts drošības iestādes aizveda uz Sibīriju 29 austrumiešus, no viņiem tikai 4 izdevās izsūtījumu pārdzīvot.

1941. gada vasaras sākumā Latviju okupēja Vācijas karaspēks. Padomju okupācijas laikā slēgto studentu organizāciju nelegālais stāvoklis nemainījās arī vācu okupācijas laikā. Oficiāli vācu okupācijas vara neatļāva akadēmisko mūža organizāciju darbības atjaunošanu Latvijā, taču nelika šķēršļus to pusoficiālai darbībai. “Vācu laikā” austrumieši sāka darboties plašāk nekā padomju okupācijas periodā, lai gan turpināja būt nelegāla organizācija. Regulāras slepenas sanāksmes notika Rīgā, Jelgavā un Jūrmalā, tika uzņemti jauni biedri, atzīmēti gadasvētki, darbību vadīja slepena austrumiešu padome prof. Konstantīna Čakstes vadībā. Viņa vadībā tika izveidots arī palīdzības tīkls aizvesto austrumiešu ģimenēm.

Bija patrioti, kuri saskatīja politisku tuvredzību kaut īslaicīgā sadarbībā ar jebkuru no svešajām varām. Viņi pretojās abiem totalitārajiem režīmiem, pauda nesamierināmību ar tām gan morāli, gan politiski. Konstantīns Čakste arī vācu okupācijas sākuma posmā uzsāka aktīvu darbību politiskā pretestības kustībā kopā ar grupu austrumiešu (Leonīdu Siliņu, S. Silarāju, R. Dzirni, J. Stabulnieku, J. Straubergu u. c. — kopumā vairāk nekā 20 cilvēkiem), kuri bija uzsākuši pagrīdes darbību jau padomju okupācijas “Baigajā gadā”. No šīs grupas turpmāk izveidojās nozīmīga pretestības kustība — Latvijas Centrālā Padome (LCP). Darbība LCP bija nozīmīgākais nacionāli patriotiskais daudzu “Austruma” biedru ieguldījums Otrā pasaules kara gados un nozīmīgs laikmets “Austruma” vēsturē.

Austrums trimdā (1945—1989)

“Austrums” trimdā sāka darboties jau 1945. gadā Zviedrijā. Sakarā ar pēckara emigrāciju no Vācijas (politisko bēgļu nometnēs Rietumvācijā patvērumu atradās ap 100 austrumiešu) vēlāk austrumieši izklīda pa pasauli, un kopas nodibinājās arī ASV, Kanādā un Austrālijā, dažu draugu liela neformāla kopa bija arī VFR. Katra kopa pastāvēja kā atsevišķa vienība ar savu vēlēto valdi, kas vadīja kopas dzīvi pēc “Austruma” principiem, uzturēja sakarus ar citām kopām un uzņēma savās kopās jaunus biedrus. Vienkopus kādās pilsētās vai apvidos dzīvojošie austrumieši nereti darbojās vietējās austrumiešu saimēs. Tādas nodibinājās Stokholmā, Toronto, Melburnā, Bostonā, Klīvlendā, Takomā, Koloradospringsā, Kalamazū, Detroitā. “Austrumam” aktīvi darbojoties, uzņēma jaunus biedrus un no sākotnējā 130 draugu skaita 1945. gadā tas dubultojās līdz apmēram 250 draugiem 1973. gadā.

Austrums okupētajā Latvijā (1945—1989)

No 1945. līdz 1989. gadam austrumieši Latvijā turpināja satikties neformāli, pagrīdes apstākļos, viens otram izpalīdzot, tā turpinot “Austrumā” noslēgto mūža draudzību. Šādas satikšanās tika organizētas Ē. Berzinska koncertos un pēc tiem rīkotajos tējas vakaros, vb. A. Rogaļa mājā Rīgā vai vb. V. Šīrona lauku mājās “Suitiņi”. Pēdējā minētā satikšanās vieta bija īpaši populāra, jo mājā atradās tālu no kaimiņiem un satikties varēja relatīvi droši. Tur austrumieši 1960. gadu vasarās sanāca kuplā skaitā, pat pulcējot ap 40 dalībnieku „ģimenes” kārtībā. Tomēr līdz 1980. gadu vidum bija palikuši vairs tikai 15 draugi. Lai arī sanāksmēs tika runāts par Latvijas stāvokļa iespējamām izmaiņām, kontaktiem ar austrumiešiem ārzemēs, doma par “Austruma” darbības atjaunošanu vai kādu jaunu biedru uzņemšanu palika neīstenota.

Iniciatīva par “Austruma” atjaunošanu un jaunu biedru uzņemšanu Latvijā nāca no austrumiešiem ārzemēs, kuru pārstāvji vairākkārt apmeklēja Latviju, piedalījās austrumiešu sanāksmēs un mudināja tos atkal iesākt aktīvu darbību. Atmodas gados ideja lēnām nobrieda. J. Kalniņš (Kanāda) 1989. gada 16. jūlijā piedalījās neoficiālā apspriedē Rīgā, Ausmas ielā 2, kurā draugi vienojās, ka “Austruma” darbība Latvijā ir jāatjauno. Oficiāli pirmā atjaunošanas sanāksme notika 1989. gada 9. septembrī “Suitiņos”.

Austrums pēc darbības atjaunošanas Latvijā

Jaunus biedrus studentus aktīvāk sāka uzņemt tikai 1989. gada rudenī. Pirmās austrumiešu regulārās satikšanās vietas bija Latvijas Arhitektu savienības pagraba telpas Pils ielā 11, Kultūras Fonda telpas bijušajā Morberga namā Basteja bulvārī 12 un īsu laiku — Mazajā Pils ielā 17/19. Viesu vakari un svinības notika Arhitektu namā vai dažkārt Kultūras fonda vasarnīcā Jūrmalā. Aktīvi darbojoties, Austrums atguva arī savu vēsturisko mītni Ģertrūdes ielā 123, uz kuru pilnībā pārnāca 1996. gada decembrī.

1993. gada 30. oktobrī “Austrums” pieteica savu atjaunošanos, publiski svinot savu 110 gadu jubileju ar svinīgu aktu un balli Rīgas Latviešu biedrībā, uz kuru ieradās arī LR Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Kopš tā laika “Austrums” ir savu darbību izvērsis pilnībā. Katru nedēļu notiek sanāksmes ar referātiem, turpinot “lasāmo vakaru” tradīciju. Tiek uzņemti studenti un vecbiedru kandidāti. Arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas joprojām aktīvi turpina darboties “Austruma” kopas Kanādā un ASV.

Ievērojami Austrumieši

• Jānis Čakste — 1. Latvijas Valsts prezidents
• Gustavs Zemgals — 2. Latvijas Valsts prezidents
• Tomass Hendriks Ilvess — Igaunijas prezidents, a/v Austrums goda biedrs
• Jānis Ducens — Latvijas Kara ministrs
• Konstantīns Čakste — Latvijas Centrālas Padomes priekšsēdētājs (1943—1944)
• Kārlis Brants — Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras kavalieris
• Aleksandrs Kociņš — Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras kavalieris
• Verners Tepfers — Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras kavalieris, Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdētājs (1944—1946)
• Rūdolfs Markuss — Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras kavalieris
• Kārlis Podnieks — Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras kavalieris
• Visvaldis Jankavs — Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras kavalieris
• Jūlijs Feldmanis — Latvijas pastāvīgais delegāts pie Tautu Savienības Ženēvā (1930) un sūtnis Šveicē (1932–1940), Dānijā (1939–1940) un ASV (1948–1953)
• Juris Upatnieks — fiziķis, viens no hologrammu pirmatklājējiem
• Pauls Aldiņš — infektologs, savu dzīvi veltījis HIV/AIDS un COVID-19 pandēmiju iegrožošanai
• Auseklis Veģis – biologs, augu fiziologs, LU un Upsalas universitātes docents.
• Kārlis Strēlis – basketbolists, Saeimas un Rīgas domes deputāts
• Ainārs Dimants – profesors, žurnālists, mediju pētnieks un sabiedriskais darbinieks
• Pēteris Stradiņš – sirds ķirurgs, Rīgas Stradiņa universitātes Ķirurģijas katedras profesors
• Viesturs Kleinbergs – politiķis
• Andrievs Eiche – zinātnieks, ģenētiķis, ilggadējs Latviešu akadēmiskās organizācijas Zviedrijā vadītājs
• Rihards Treijs – vēsturnieks, žurnālists, LU profesors

Ārējās saites

• Oficiālā vietne
• Šķirklis Nacionālajā enciklopēdijā